Reņģe

Reņģe
Reņģe ir slaida, sudrabaini mirdzošas krāsas jūras zivs ar tumši zilu vai zaļganu mugurpusi un gaišiem, spīdīgiem sāniem. Tā ir barveidīga pelaģiskā zivs, kas veido lielus barus un dzīvo atklātos ūdeņos, galvenokārt Baltijas jūrā un tās piekrastē. Reņģe barojas ar zooplanktonu – sīkiem vēžveidīgajiem un citiem sīkiem organiskiem organismiem, kas peldoši sastopami ūdens virsējos slāņos. Šī suga ir viena no nozīmīgākajām Baltijas jūras zvejas zivīm – tās nozvejas apjomi agrāk sasniedza simtiem tūkstošu tonnu gadā, taču pēdējos gados tie ir samazinājušies atbilstoši ilgtspējīgas zvejas regulējumiem.

Latviskais nosaukums: reņģe, Baltijas siļķe
Latīniskais nosaukums: Clupea harengus membras (pasuga Atlantijas siļķei Clupea harengus) 
Angļu nosaukums: Baltic herring (vai “herring, Baltic”)

Sugas raksturojums

Reņģe pieder reņģveidīgo dzimtai (ģints Clupea), kārtai Clupeiformes.
Tai ir slaids, sāniski saplacināts ķermenis ar raksturīgu sudrabainu spīdumu, kas atstaro gaismu un palīdz maskēties plēsēju priekšā. Mugura – zilganzaļa līdz tēraudpelēka, vēders – gaišs, spīdīgi balts.
Zvīņas sīkas, plānas un viegli nobirst. Reņģei nav sānu līnijas (vai tā ir ļoti vāji attīstīta).
Pieaugušas reņģes garums Baltijas jūrā parasti 15–25 cm, retāk līdz 30 cm. Dzimumgatavību sasniedz 3–4 gadu vecumā.

🐟 Dzīves vide un izplatība

Reņģe ir pelaģiska zivs, kas uzturas ūdens virsējos un vidējos slāņos, bieži veidojot milzīgus barus. Dzīvo sāļūdenī un jūrās ar mainīgu sāļuma līmeni – no Atlantijas okeāna līdz Baltijas jūrai. Baltijas jūrā suga pielāgojusies zemākam sāļumam un veido atsevišķu populāciju – Clupea harengus membras.

Barojas ar zooplanktonu: sīkiem vēžveidīgajiem (Calanus, Pseudocalanus), kā arī dažādiem mikroskopiskiem organismiem.
Nārsto pavasarī vai vasaras sākumā piekrastes seklūdeņos, uz aļģēm vai smilšainām gruntīm, parasti 5–15 m dziļumā. Pēc nārsta baros atgriežas dziļākos jūras rajonos.
Izplatīta visā Baltijas jūrā, bet lielākā koncentrācija novērojama pie Kurzemes un Igaunijas piekrastēm.

🔎Kā atšķirt no citām sugām

• Sudrabains, slaids ķermenis ar tumši zilu muguru un spīdīgiem sāniem.
• Bez sānu līnijas, zvīņas sīkas un viegli nobirst.
• Nav plankumu vai īpašu krāsu elementu – atšķirībā no, piemēram, sardīnēm, kuras var būt ar metālisku mirdzumu visā ķermenī.
• Atšķiras no siļķes (Clupea harengus) ar mazākiem izmēriem, zemāku tauku saturu un pielāgošanos mazsāļam ūdenim.
• Nārsta laikā vēdera daļa kļūst stingrāka, zvīņas vēl vieglāk nolobās.

Interesanti fakti

Reņģe var nodzīvot līdz 20 gadiem, taču lielākā daļa nozvejoto zivju ir 3–7 gadus vecas.
Tā ir galvenais pārtikas avots daudziem jūras plēsējiem – mencām, lašiem, jūras putniem un roņiem.
Reņģe spēj izdot klikšķus ar peldpūsli, kas, domājams, kalpo saziņai baros (zinātniski pierādīts t.s. “Fast Repetitive Tick” fenomens).

Zvejas un izmantošanas ierobežojumi

Reņģei piemēroti Eiropas Savienības kopējie zvejas kvotu (TAC) ierobežojumi.
2026. gada ICES ieteiktais kopējais noķeramais apjoms Baltijas jūrā – ~154 500 tonnu, kas ir samazinājums pret iepriekšējiem gadiem, lai stabilizētu krājumus.

Avoti
latvijasdaba.lv – Reņģe (Clupea harengus membras)
zivjugids.lv – Reņģe (Baltijas reņģe)
ICES – Baltic Herring Stock Report (2025)
HELCOM – Red List of Baltic Sea species
Wikipedia – Reņģe