Vēdzele

Mencu dzimtas suga, kas Latvijā sastopama vairākumā upju un daudzos ezeros, kā arī jūras piekrastē, īpaši upju grīvu rajonos. Nelielos, stipri aizaugušos, īpaši slēgtos ezeros parasti nav sastopama. Ezeriem aizaugot, strauji samazinās un izzūd vēdzeļu populācijas, jo to ikru attīstība notiek ziemā uz grunts, kur, sadaloties augu atliekām, rodas skābekļa trūkums un ikri iet bojā. Plēsīga zivs, kura pārtiek no dažādiem gultnes tuvumā atrodamiem bezmugurkaulniekiem, ķer arī vardes un sīkas zivis. Vērtīga zivju suga, makšķernieku lomos atbilstošā sezonā sastopama gana bieži, bet šīs vēdzeļu makšķerēšanai nepieciešams tam īpaši piemērots makšķerēšanas veids. 

Vēdzeles ķermenis ir šķērsgriezumā ieapaļš. Galva no augšas saplacināta. Mute ar sīkiem zobiem, vērsta uz priekšu. Pie apakšžokļa viens garš tausteklis, pie nāsīm pa vienam īsam. Ķermenis klāts sīkām zvīņām, izskatās kails. Uz muguras 2 spuras. Mugura, sāni un spuras zaļgandzeltenīgi, ar brūniem vai melniem plankumiem.  

Vēdzele ir tumsas aktivitātes zivs, kura dienas gaišajā laikā uzturas slēptuvē. Dzīvo pa vienai, baros pulcējas nārsta laikā. Vēdzeles nārsto janvārī-martā (ūdens t° 0-10°C) no 5 cm līdz 50 m dziļumā. 

Dzīves ilgums ap 6-7 gadi. Vēdzeles garusm vidēji sasniedz 30-60cm, bet svars līdz 1,8kg.

Makšķerēšanas ierobežojumi:

• Vienai personai atļauts lomā paturēt vēdzeli, kuras minimālais garums ir 35 cm;
• Vienai personai atļauts lomā paturēt 5 (piecas) vēdzeles;

🏆 Latvijas rekords: 5,5 kg, noķerta Bārtā 2008.gadā.